Lielas, dažkārt pat līdz 20 cm diametrā, apšubeciņas ar gaiši brūnu, matētu (dažreiz nedaudz samtainu) cepurīti. Sākotnēji poras ir netīri baltas, pēc tam kļūst dzeltenīgas, zaļgandzeltenas, un beigās iegūst gaiši olīvbrūnas krāsas toni.
Apšubeciņas raksturo resns, gaiši brūns kātiņš, kura augšdaļa ir pārklāta ar izteiksmīgu balta vai gaiši brūna tīklojuma slāni. Mīkstums ir blīvs un balts, un griezumā tas nemaina krāsu. Savvaļā tās aug zem ozoliem, retāk zem citiem lapu kokiem no jūnija līdz oktobrim. Apšubekas ir ēdamas un īpaši garšīgas; tās var cept bez iepriekšējas vārīšanas, kā arī marinēt, kaltēt u.c.
Audzēšana un kopšana:
1. Ap koka stumbru vainaga perimetrā izrociet 3 caurumus, kuru diametrs ir 30-40cm un dziļums 15cm. stādīšanas bedrītēm jābūt ar 0,5 līdz 5 m attālumu no koka stumba (~10stubra diametri)
2. Piepildiet pusi bedrīti ar iepriekš sagatavoto skābo dārza augni vai kūdru, pēc tam izsējiet micēli proporcionāli 1/3 micēlija uz katru bedrīti. Pēc micēlija iestrādes bedrītē, piepildiet bedrīti ar augsni un rūpīgi samaisiet micēliju ar substrātu.
3. Ļoti uzmanīgi aplaistiet sēņu sējuma vietu – 1 spaini ūdens ap katru bedrīti.
4. Pārklājiet sējumu ar skujām, sūnām, zariem un citām “meža” bagātībām.
5. Mikorizas ražas ātrāku veidošanos sekmē cukura šķīduma izmantošana (10g cukura uz 10 l ūdens).
6. Esot ilgstošam sausumam, ieteicams periodiski sēņu sējumus laistīt.
Biotops un ražošana: Apšubeciņas ir vienas no garšīgākajām sēnēm, kas aug zem ozoliem, retāk pie citiem lapu kokiem, no jūnija līdz oktobrim. Raža parasti tiek ievākta no jūlija līdz septembrim.
Ražošanas periods: Labvēlīgos augšanas apstākļos apšubeku raža var tikt vāktā jau pirmajā vai otrajā audzēšanas gadā pēc micēlija iesēšanas, un ražošanas periods ir no 3 līdz 4 gadiem. Ražas iespēja ir 85-87%.
Ražotajs: Polija.
